Dole

KALNA ĶIVUTI

Radies no blakus esošā Ķivutkalna. Tas ir somu-ugru cilmes vārds ar nozīmi “Akmens (-ņu) kalns”. Tā liek domāt 1960tajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atklātā akmens krāvumu augstā siena Daugavas stāvajā senkrastā.
Ķivutkalns ir senākā zināmā apdzīvotā vieta Doles salas appludinātajā teritorijā. Konkrētas ziņas par Kalna Ķivutu iedzīvotājiem esmu atradusi Doles baznīcas grāmatās kopš 1740. gada. Kalna ķivutu iedzīvotāji arī bija pēdējie, kas pameta appludināmo teritoriju 1967./68. gadu mijā, kad visi šo teritoriju jau bija atstājuši.
1968./69. gadā Imants Pilveris ar savām rokām nojauca vecāku celtās ēkas. Blakus cēlās Rīgas HES turbīnu zāle. Ar tur strādājošās tehnikas palīdzību sagrāva saimniecības ēkas mūrus. Tā beidzās Ķivutkalna iedzīvotāju 4000 gadu vēsture.

kalna-kivuti_2 Kalna-kivuti_Kuuts

Kalna ķivutu dzīvojamā māja celta pēc I Pasaules kara. Izmantots šim periodam raksturīgais “tipveida projekts”, kas raksturīgs daudzām dolēniešu mājām – 1. stāva būve ar zemjumta izbūvi (praktiski 2 stāvi). 1924. gadā māja vēl nebija pabeigta, baļķu starpas vēl bija aizbāztas ar sūnām. 2. stāvā tikai 1 istaba bija apkurināma ar plīti. Pārējās 2 bija nepabeigtas, līdz 1940. gadam 2. stāvu apdzīvoja vasarnieki – radi un paziņas no Rīgas. Padomju gados mājā iemitināja laukstrādnieku ģimenes – ienācējus no Latgales un Krievijas. Saimniecei un 3 bērniem atstāja 2 istabas. Virtuve bija visiem kopīga.

Skolotāja Silvija Pilvere ar audzināmo klasi 1955. gadā Stāv (no kreisās) Jānis Sīga, Aleksejs Jegorovs, Ēriks Miķelsons, Andris Reveliņš, Juris Bērziņš, Jānis Saveļjevs, Jānis Čugunovs. Vidus rinda (no kreisās) Zigrīda Krūmiņa, Irēna Līdaka ?, Anita Miķelsone, Vija Kasperaite, Valija Ozoliņa, Rita Krūka. Pirmajā rindā (no kreisās) Daina Plostiņa, Astrīda Miķelsone, Rūta Bērziņa, Modra Vīķe, Ruta Siliņa, Ruta Bērziņa. Priekšā Elizabete (Betija) Pētersone.
Skolotāja Silvija Pilvere ar audzināmo klasi 1955. gadā Stāv (no kreisās) Jānis
Sīga, Aleksejs Jegorovs, Ēriks Miķelsons, Andris Reveliņš, Juris Bērziņš, Jānis
Saveļjevs, Jānis Čugunovs. Vidus rinda (no kreisās) Zigrīda Krūmiņa, Irēna
Līdaka ?, Anita Miķelsone, Vija Kasperaite, Valija Ozoliņa, Rita Krūka. Pirmajā
rindā (no kreisās) Daina Plostiņa, Astrīda Miķelsone, Rūta Bērziņa, Modra
Vīķe, Ruta Siliņa, Ruta Bērziņa. Priekšā Elizabete (Betija) Pētersone.

Plaša un pamatīgi būvēta akmens un mūra kūts. Padomju laikā sovhoza mehāniskā darbnīca. Tās vajadzībām kalpoja lūžņi, ar kuriem piegāza visu pagalmu, atstājot brīvu tikai ceļu, kurš gar Pižagas krastu savienoja salas augšgalu un lejasgalu. Iebraucošie un izbraucošie traktori no rīta līdz vēlam vakaram dārdināja pagalmu vairākus gadus, radot neciešamus apstākļus dzīvošanai.

Sākoties Rīgas HES celtniecībai, darbnīcu aizvāca. Tajā ievietoja sovhoza teļus. Tos kopa Žagaru iedzīvotājs Andrejs Bērziņš. Viņa rīcībā bija nodots pajūgs ar balto zirdziņu, kurš palicis mīļā atmiņā ar izpalīdzību tāpat kā tā saimnieks. No pagalma (attēlā pa labi) veda celiņš gar priedītēm uz “Sausiņiem”. 1944. gada rudenī, kad salā risinājās kaujas starp vācu un sarkano armiju, apšaudē uz šī ceļa krita vācu karavīrs. Situācija bija draudoša arī māju iedzīvotājiem, to skaitā arī bēgļiem no Rīgas. Cīņu rezultāti nebija paredzami. Baidoties no iespējamām sūdzībām, zaldātiņu steidzīgi apraka turpat ceļa malā un zemi nolīdzināja. Padomju laikā par šo faktu nerunāja. Kāda jēga tam būtu? Celtniecības laikā pīšļi tika norakti vai appludināti. Tikai viens Nezinā- mais karavīrs jeb kara upuris (prāts vedina pašķirstīt māju grāmatas (to Dolē saglabājies daudz), un šo bēdīgo kara stāstu turpināt, bet to vēlāk).

Kalna ķivutu kūts paliekas palika dzelmē augšpus Rīgas HES 3. turbīnas.
Kalna ķivutu kūts paliekas palika
dzelmē augšpus Rīgas HES 3. turbīnas.
Pirts ar “zušūzi”. Aiz pirts dziļi ierakts, ar akmeņiem izmūrēts pagrabs.
Pirts ar “zušūzi”. Aiz pirts dziļi ierakts,
ar akmeņiem izmūrēts pagrabs.