Dole

KANCIŅI

Mājvārdu nosaukums cēlies no apvidus vārda „kancis, kancītis, dona, doniņa, galiņš”

Kanciņi ir pastorātam piederoša māja, kas atrodas salas Dienvid-Austrum stūrī – vietā, kur Daugava sadalās trīs zaros, aptekot pa labi Mārtiņsalai. Tā ir viena no skaistākajām salas vietām, jo priekšā atveras plašs ūdens klajs un pretī ir stāvs augsts Daugavas krasts (Augstais krasts), kas vēl pēc appludināšanas paceļas diezgan augstu, ledus šo krastu ir nograuzis, izaris arī gultni, tādēļ ūdenskrasta tuvumā ir visai dziļš. Ledus pamazām ir nograuzis arī salas Dienvidu stūri, kas kādreiiz ir bijis daudz plašāks. Šajā stūrī atradās 4 mājas : Stundes, Kanciņi, Perkaiņi, Rauši. 17.gs. dokumentos tas dēvēts par Perkaiņu ciemu, un arī 18.gs. pirmajos revizijas aktos atrodama šādu nosaukumu. 19.gs. to sauca arī par Raušu galu.

Par dīvainajiem māju vārdiem esmu izvirzījis šādu hipotēzi, pret kuru nav iebildis arī arheologijas speciālists, zinātņu doktors Jānis Grudonis. „Kants” igauņu un lībiešu valodā nozīmē nocietinājumu, bet „peerg” igauņu valodā nozīmē skaidas. Ir iespējams, ka lībiešiem tur kādreiz bijis nocietnājums, lai vērotu svešinieku laivas, kas brauc pa Daugavu uz augšu vai leju. Izrakumi rāda, ka šis salas stūris bijis biezi apdzīvots jau pirms vācu ienāksānas, iedzīvotāji bijusi lībieši. Uzbrukumu vareja parādīt ar dūmiem aizdedzīnot skaidas, kas savāktas blakus nocietinājumiem. Savukārt Rauši kādreiz varēja saukties „Raudži”

Var piemetināt, ka Doles salas augšgalā 19.gs vai arī jau agrāk figurēja šāds pants:

”Pret Stundīti saule lēca, pret Kanciņu atspīdēja,
Perkainim bij’ laba maize, bet tik drusciņ āža smaka.
Rausītim vēl labāka, vēl lielāka āza smaka”.

Ja tā attiecas uz vasaru, tad tās autori ir Vampenieši , kuri mājvārdu nosaukumu aizguvuši no somugru valodas “vamp”, kas nozīmē ievilinātāji, krāpēji. Kanciņos no laika gala ir mainījušies daudzi saimnieki, bet īpaši no 1832.gada kad vecie saimnieki pāriet uz Stundēm, bet Kanciņos saimieiki mainās nu jau kā karuselī. Pārejas cēlonis nav skaidrs iespējams, ka vecie saimnieki kļuva par zvejniekiem vai laiveniekiem. Iespējams arī, ka mācītājs Kanciņus zemi pārdalīja, piegriežot gabalu Stundēm un Kanciņus pārvēršot par rentnieku vai graudnieku māju. Par to liecina arī fakts, ka 1850.gada revizijās Stundēs minēti 10 pieauguši vīrieši, 11 sievietes, 9 zēni un 12 meitenes. Uz agrākās nelielās zemes tie nevarēja izdzīvot.

DoM Fneg 57

Informācija no Eduards Riekstiņa pētījumu pierakstiem ( 1919 – 1992 ), Atēls no Daugavas muzeja arhīva.