Dole

KLAMBARI

Klambari atrodas Kakšraga lejasdaļā, ļoti izdevīgā vietā – Daugavas malā pie straumes pretējā pusē ir Nulpes salas lejas gals. Te var ierīkot taci un zevjot lašus un nēģus. Vācu vārds „Klammer”nozīmē skavas (klamburus), bet līdzīgs lībiešu vārds nozīmē – kuģu pietauvošanās vietu. Iespējams, ka šeit senatnē piestāja vācu kuģi. Lejpusē atradās spēcīgākā Daugavas krāce – Pendere, kurai pie zemāka ūdens līmeņa dziļāk iegrimstošās laivas nevarēja tikt pāri. Tātad, te varēja nogaidīt ūdens celšanos.

Klambari

Kalmbari ir biezi apdzīvoti pirms 1710.gada un arī vēlāk. 1722.gadā tur ir pāris Jespers ar Annu un dēlu. Ir arī otri saimnieki Jānis un Līze ar dēlu Jāni un meitu Annu, kas vēlāk noprec Vēveru Kristu un ar 8 bērniem saimnieko Klambaros. Tāpat arī Jānis ar sievu Grietu un dēlu Jēkabu saimnieko Klambaros. Iedzīvotā- ju ir daudz, bet tad tie pamazām no Klambariem nezināmu iemeslu dēļ pazūd, un ap 1770.gadu beigās Klambari ir tuvu izputēšanai. Tādēļ nav brīnums, ka1780.gadā barons ieiek šeit jaunu saimnieku ar lielu un perspektīvu ģimeni.

Vēlākais Klambaru saimnieks Jānis ilgus gadus ir bijis baznīcas pērminders (no lejasvāc. vormunder – “aizbildnis”), un pēc viņa šo amatu pārņem viņa vecākais dēls Indriķis. Indriķim saimē ir vienpadsmit bērnu. Iespējams šāds amats mazliet atviegloja saimnieka dzīvi, jo viņi dzīvoja latviešu tautas visdrūmākajā laikmetā, kad latvietis dažreiz bija mazāk vērts nekā barona medību suns. Iespējams gan, Doles barons Lēvis of Menārs būdams majors štatsrāts ir bijis liberālāks.

Indriķis mirst samērā jauns, tikai 56 gadu vecs. Tomēr viņš pagūst pieredzēt brīvlaišanu, kas Vidzemē 1819. gadā un Kurzemē 1817.gadā. Par to runāja un tai gatavojās jau labu laiku iepriekš. Runāja arī zemnieki, vakarējot pie skalu gaismas. Bija zināms arī tas, ka pēc brīvlaišanas zemniekiem dos uzvārdus, turklāt vienu un to pašu plašai dzimtai. Tādēļ droši vien uzvārda jautājumu apsprieda arī Indriķis ar saviem brāļiem no Kanciņiem un Raušiem. Indriķis pietiekami ilgi bija dzīvojis kopā ar vecomāti Renceļu Grietu, lai uzzinātu par viņas vīru Rīdziņu Pēteri. Tādēļ iespējams, ka ģimenes padomē, kurā sanāca kopā brāļi un radi tika izlemts, kādam jābūt uzvārdam. Un iespējams, ka Rīdziņš tika pārveidots par Riekstiņu.

Brīvlaišana gan nerealizējās uzreiz. Bija 8 gadi pārejas laiks. 3 gadus pēc brīvlaišanas organizējās pagastu pasšvaldības, zemnieku tiesas un citas iestādes. Ceturtajā un piektajā gadā bija brīvi puse no māju saimniekiem. Šajā laika 1824.gadā – 1825.gadam Doles draudzē parādās pirmie uzvārdi, kas acīmredzot, bija izdomāti jau iepriekš. Sākotnēji uzvārdi bija galvenokārt saimniekiem. Tikai sestaja un septītajā gadā pēc brīvlaišanas brīvi kļuva pārējie latvieši. Patvaļīgi draudzes robežas vēl nevarēja atstāt 3 gadus, bet apriņķa robežas – vtālākos trīs gadus. Uz pilsētu brīvi varēja pārcelties tikai pēc pārejas laika. Saimniecības pēc pirmajiem 3 gadiem pārgāja uz māju izrentēšanu, par ko bija jāiet smagās klaušās, jo zemnieki tika brīvlaisti bez zemes.

1847./48.gadā sāka pāriet no klaušām uz renti naudā, bet 19.gs. otrā pusē sākās māju iepirkšana. Līdz ar visām šīm pārmaiņām izveidojās daudz lielāka iedzīvotaju klejošana no mājas uz māju , kā arī saimneiku maiņa.

Riekstiņi saimnieko Klambaros līdz pat 1949. Gadam, kad tiek izsūtīti pie baltajiem lāčiem. Pēc tam Klambaros sanāca dažādi gadījuma rakstura iedzīvotāji, kas tur dzīvoja līdz salas appludināšanai.

Vel var piemetināt, ka Indrika un viņa pirmās sievas, dēls Jānis atdala no Klambaru zemes kādu daļu un izveido tur otru saimniecību, kas saucās Klambar-Riekstiņi, kur Indriķa un Martas atvase apprecējās ar Doles pagastskolas skolotāju Zanderu un viņu dēls Roberts Zanders ( dz. 1900 ) vēlāk dažus gadus bija LPSR ministrs.

Informācija no Eduards Riekstiņa pētījumu pierakstiem ( 1919 – 1992 ) Attēl no Daugavas muzeja arhīviem