Renceles atradās bijušajā Zirņu salā, kurai tagad iet pāri spēkstacijas dambis. To atdalīja no Doles salas šaura ūdens strēle. Daugava šajā vietā bija strauja – augšpusē bija Bulena krāces, lejpusē lielākā krāce Pendere ( tās krastā būda kurā slēpjos) un bīstamākā Daugavas krāce – Baltais kauls. Vārds „rentsel” cēlies no igauņu un lībiešu valodas, kur tas nozīmē – grāvis, notece, tādēļ visticamāk ģeogrāfiskās situacijas dēļ mājas vārdu devuši lībieši un saimnieki visos laikos nodarbojušies ar zvejniecību. Zirņu salā atradās vēl 2 saimniecības – Mellupi un Kannenieki.
Zirņu salas Renceles Doles baznīcas grāmatās pirmoreiz pieminētas 1710.gadā. Tur figurē pāris Jespers un Ilze un viņu septiņi bērni, tāpat minēts Harijs, kam radniecība ar pārējiem nav norādīta. Šis pāris Rencelēs minēts vēlāk vairākkārtīgi. Harijs mirst 1725.gada, un Grieta precas atkal. Grieta dzīves laikā ir precējusies 19.gadu vecumā un laulībā nodzīvojusi 2 gadus , pēc tam 10 gadus otrā laulībā un trešā laulībā 36 gadus. Pavisam laulībā 9 bērni un ir iespaids, ka Renceļu saimneice bija Grieta, bet Harijs ir bijis iegātnis ar nezināmu izcelsmi. No šī pāra vēlāk cēlušies Rīdziņi, kas brīvlaižot pārsaukušies par Riekstiņiem.
Pēc Renceļu Indriķa nāves 1753.gadā atraitne Grieta 1756.gadā precējusies ar vairāk kā 20 gadus jaunāku Stelgas Toma dēlu Miķeli. Lai gan šis Toms nav man tiešs sencis, tomēr viņam bijusi ievērojama loma manu senču dzīvē.
Daži vārdi par atraitņu precēšanos tajos laikos. Toreiz ekonomisku faktoru dēļ saimniekam bija grūti iztikt bez saimnieces un otrādi. Tādēļ atraitnis vai atraitne daudz nebēdājās un drīz precējās no jauna, sevišķi neizvēloties un nemeklējot mīlestību. Gadu starpība nebija šķērslis, ja vien ar precībām varēja tikt saimnieka vai saimnieces godā. Bez tam ir labi zināms, ka vecie vīri ir kāri uz jauniem skuķiem un arī pavecām sievām nav nekas pretī ņemt jaunu iegātni, ja vien tāds atrodas. Ar šādiem gadījumiem Doles draudzē jāsastopas diezgan bieži.
Vēlāk šī saime pāriet uz Klambaru mājām, kur saimnieko līdz 1949.gadam. Un nav īsti skaidrs saimnieku māju maiņu cēloņi, jo toreiz visi bija dzimtcilvēki, gandrīz vergi. Vai to lika barons, vai arī pašam bija izvēle? Varbūt, ka zināma loma bijusi pusbrālim no Struķiem, kurš ilgu laiku bija pērminders.
1858. Pagasta vecākā, Renceļu saimnieka meita Katrīne Krūmiņa, 20.g.v., salaulāta ar Doles Kaļķu kroga krodzinieka Dāvja Vīķa dēlu Jāni Vīķi, diemžēl Katrīne agrimirst un 1879. decembrī Renceles saimnieks Jānis Vīķis salaulāts ar Elizabeti Berķi.Viņu laulībā 3 dēli.
1887. miris saimnieks Jānis Vīķis. Un atraitne Elizabete Vīķe salaulāta ar Nulpes salas rentnieku Kārli Melbārdi. Viņu vecākais dēls Frīdriks Teodors Melbārdis (1888) salaulāts ar Mariju Zelmu Ozoliņu (1892) no Doles pag. Pilbāržiem. No 2 meitām izdzīvo Lauma Vija Melbārde (1930-2014). Lauma vēl ir pēdējā Renceļu iemītniece, aizgājusi 1967. gadā
Saimniecības kopplatība 1939. gadā bija 71,32 pūrvietas. Īpašnieks Frīdrihs Melbārdis.
Melbārdes dz.1892.g vīra tēvs). Ap to laiku celta arī kūts. Ēkas būvētas
no dolomīta, kuru lauza tepat salā, ar kokmateriāliem bija daudz grūtāk,
tos nācās vest no Ķekavas pļavām, kur bija arī mežs. Jumts klāts ar
skaidām. (No Daugavas muzeja arhīviem, pierakstīja L.Dumpe 1966.g).
Informācija no Eduards Riekstiņa ( 1919 – 1992 ) pierakstiem.