Nosukums radies no vārda „vamp”, kas vairākās valodās tostarp latīņu, franču, somugru un lībiešu valodās nozīmē ievilinātāji, krāpē- ji, avantūristi. Kas varētu būt izskaidrojams ar to, ka Vampas atradās stratēģiskā vietā nosacīti salas raga galā Dauugavas krastā, no kuras bija viegli uzbrukt Daugavas ceļotājiem. Vampeniešu kapulauki – Daugavas lībiešu apbedījumu vieta (10.– 13. gadsimtam). Arheoloģiskos izrakumos izpētīti 225 apbedījumi. Atsegts līdzenais kapulauks (10.– 11. gadsimtam) un uzkalniņu kapulauks (11.– 13. gadsimtam). Senlietu formās vērojama skandināvu, kuršu, zemgaļu un latgaļu kultūras ietekme.
Vampas devuši nosaukumu vairākām sētām, kas kopā veido Vampu ciemu jeb Vampeniešus, kros ietilpa Jāun-Bāderīši, Ķilpas, Vampas, Bērziņi, Bāderīši, Pīsiņ-Strauti, Krišjāņi, Rudzīši, Mieži, Maz-Mieži, Vēveri, Dzirnavas, Garie –Būmaņi, Vēverbūmaņi, Kausiņi, Birztalas, Līdakas, Spiras un Dūdiņas.
Vampu kooplatība 1939.gadā inēta 76.29 pūrvietas. Pēdējās mājas celtas 1937. – 1939. Gadā. Māja bijusi divos stāvos, ļoti plaša un skaista, apmūrē- ta ar baltiem ķieģeļiem, sarkanu šīfera jutu un labierīcībām, kas tam laikam bija neparasti. Pirmā stāvā bija trīs istabas, virtuve, augšstāvs līdz galam nebija izbūvēts. Pagalmā bija liels šķūnis ar kūti, ko sedza šinderdēlīsī.
Vampās sākotnēji saimnieko Tuļģu Miķeļa mazdēls un Indriķa dēls Pēteris ar sievu pērmindera meitu Annu un ģimeni. Viņiem pierakstīts uzvārds Bušs. Viņu vecākais dēls vēlāk saimnieko Vampās līdz savai nāvei. Tālāk īsu laiku laiku saimnieko viņa meita.
Ap 1830.gadu Doles salā no Pulkārtnes (Doles pagasta Ķekavas puses) ienāk Švarcbahi. Iecavas muižā ir zemnieku sēta Mellupi. Jādomā, ka uzvārds radies no vācu valodas ar nozīmi, melnais strauts, melnā upīte.
Savukārt uz Doli tas atceļojis sekojoši – Iecavas muižkungs mainījies kalpiem ar Doles un Pulkārtnes muizkungu Lēvis of Menārsu. Iecavas muižkungs ticis pie kalpa Pētera no Kaulmačām, bet Pukārtnes muižā iegūts jauns dzirnavnieks. Lēvis of Menārs maiņu novērtējis, kā izdevīg darījumu.
Daudzi pulkārtnieši bija piederīgi Doles draudzei. Arī Švarcbahi. Doles baznīcas grāmatās minēti laulāto reģistrā. Un laikā no 1832.gada līdz 1840.gadam viņi jau ir arī Ķīšos un Antužās.
Pēdējie Vampu saimnieki Katrīna Švarcbaha (dzimusi Zariņa 1866. Gadā), Dāvis Zariņš (dzimis 1885.g.) Vilis Švarcbahs (dzim 1912.g) ar sievu Broņislavu Švarcbaha ( dzimusi 1912.g.) viņas meita no pirmās laulības Mirdza Līdaka ( dzimusi 1939.g)un Viļa un Broņislavas meitas Vija Švarcbaha un Irēna-Ilze Švarcbaha.
No Vampu mājām stāsta Vija Švarcbaha:
Man vecvecāki jeb tēva Vila Švarcbaha vecāki bija Teodors Švarcbahs un Marta Švarcbaha ( dzimusi Līdaka), kas pati dzemdībās mirusi. Teodors, lai apgādātu ģimeni ar zirga pajūgu braukājis no Doles uz Lietuvu, lai pārdotu kartupeļus, burkānus un tur izdevīgāk iepirktu nepieciešamo saimei. Braukdams vēlā rudenī viņš saaukstējies un ar plaušu karsoni miris. Manam tēvam Vilim bija 12.gadi. Vili uzaudzināja tēva māsa Katrīna Švarcbaha Zariņa, tai laikā vecā māja bija sabrukusi un viņi esot dzīvojuši pagrabā. Vilis jau agri gājis uz blakus mājām strādāt visādus darbus, lai abi ar tantelīti ( tā viņš mīļi sauca savu aizbildni) izdzīvot. 21. Gadu vecumā Vili iesauca dienestā, viņš dienēja Bastejkalnā. Atgriežoties no dienesta viņš beidzot varēja saņemt tēva atstāto mantojumu un sāka celt jaunās „Vampas”. Mājas un saimniecība bija tik skaista un lielas, ka 1950.gadā kūtī ievietoja visu Vampeniešu nacionalizētos zirgus. Visi zirgi bija darba zirgi, tāpēc tēvs mūs sēdināja zirgu mugurā, lai zirgus iejātu.
Vēlāk, kad paaugāmies mums ļāva no ganībām vest zirgus peldināt Daugavā. Aiz skanstēm bija speciāls ceļš, kur varēja nobrauktar zirgu pajūgu līdz Daugava undulei, tā mēs saucām šo vietu. Tie mums bērniem bija lielākie prieki.
Pie Mājas bija iekopts augļu dārzs, un ceriņu, kastaņu, jasmīnu gatve. Pie lielā ceļa auga 100 gadīgs ozols, kad to nogāza HES būvniecības sakrā nodimdēja visi Vampenieši. Ozols bija tik dižens, ka vienu bluķi aizveda uz brīvdabas muzeju otru centrāltirgū, gaļas izcirtējiem. Pie krasta uag liepas. No Raušu puses Daugavā līdz undulei stiepās zālēm apagusi sala, uz kuru vampenieši pavasarī ar laivām pārcēla savas aitas, tad tās katrs iezīmēja ar savu krāsu un tās tur pašas ganījās visu vasaru. Rudenī atkal sagāja visi opā un sašķiroja aitas sadalīja jērus un veda atpakaļ katrs uz savu māju.
Pretī Vampām bija vampu krāces, kur nēģu zvejošanas laikā taisīja tačus un zvejoja nēģus. Vasaras laikā pār Daugavu, pa krācēm varēja pāriet līdz Bērzmentei.
Tēvs bija ļoti izdarīgs un centīgs, viņs bija gan zvejnieks, gan laukstrādnieks, gan plostnieks. Grūtie jaunības gadi viņu bija darījuši ļoti uzmanīgu pret savu ģimeni, kad bijām maziņas līdz skolas vecumam mūs viena pēc otras auklēja divas auklītes Zinaida un Cianna. Mums bija saticīgi vecāki un laimīga bērnība. Kara gados, kad biju sasirgusi ar difteriju tēvs mani ar kājām uz rokām ainesis līdz bērnu slimnīcai, kur mani izglāba.
Kad 1954.gadā Ķekavā filmēja kinofilmu „Salna pavasarī” tirgus ainas, es tajā laikā mācījos 4 klasē un kā drosmīgākā no meitenēm braucu līdzi kinostudijai uz Ķekavu un piedalījos masu skatu filmēšanā. Arī jērs, ko tur pārdod ir Vampeniešu jērs. Mēs vēl šodien ar to lepojamies. Rudenī stundu laikā pie skolas piebrauca melna volga, ko tajā laikā lāga neviens vēl nebija redzējis un atveda man nopelnīto algu.
Informācija no Vampu saimieka pēcteces Vijas Švarcbahas un Silvijas Pilveres, attēli no Vijas Švarcbahas privātā arhīva