Senais Biržu ceļš, nākdams no Rīgas cauri Ķekavai, tālāk vijās starp Klaģukalnu un Daugavu, garām Klaņģu mājām, bet aiz Pūķupes sadalījās. Pagriežoties no Daugavas pa labi, tas veda cauri tagadējam Pitļu mežam, Aizkalnei (mūsdienās Garakmeņi, Brāžas, Pakaļņi u. c.) un tālāk Lietuvas virzienā. Turpinājums gar Daugavas krastu veda uz Fridrihštati (mūsdienās Jaunjelgava). Protams, satiksmei tik izdevīgā vieta – ūdensceļa un zemesceļa apkaime – jau izsenis bija apdzīvota.
Kalna Klaņģu saimnieks Mārtiņš Stūrītis 1897. g. ievēlēts par Doles pagasttiesas locekli, bet 1905. gada nogalē, pašam to it kā pat nezinot, revolucionārā tautas sapulce viņu ievēlējusi Rīcības komitejā. Soda ekspedīcijas represijas, par laimi, gāja secen, jo varai pietuvinātie novadnieki viņu raksturoja kā godīgu cilvēku.
Lejas Klaņģu saimnieku Juri Kalseru 1891. g. ievēlēja par Doles pagastvecākā palīgu un viņš dažkārt parakstījis sēžu protokolus pagastvecākā vietā; 1903. g. viņš apstiprināts par Doles pagasttiesas priekšsēdētāju. Taču – atšķirībā no M. Stūrīša – J. Kalsers bija izpelnījies revolucionāru nelabvēlību un cieta no mežabrāļu vardarbības 1906. gada oktobrī.
Netālais kaimiņš no Kauliņiem – Pēteris Ramiņš arī jau 19. gs. nogalē bija ievēlēts vietnieku pulkā –tā laika pašvaldībā.
Prasmīgi saimniekoja Kalniņu ģimene Kalniņos. Meitas saņēma labu izglītību. Alma 20. gs. 30. gados strādāja Doles pagastnama kancelejā, bet pēc viņas apprecēšanās ar policijas kārtībnieku Kugu šo darbu pārņēma Austra, pirms tam strādājusi Katlakalna pagasta kancelejā. Viņu māsa Vera apprecējās ar Doles pagasta darbvedi Pēteri Cauni, un ģimene dzīvoja pagastnamā Ķekavā. Šī sabiedriskā statusa dēļ viņas visas Otrā pasaules kara nogalē izvēlējas emigrēt.
Jau 20. gs. 30. gados garām Klaņģiem pa šoseju cauri Bērzmentei un tālāk līdz Līvei (tag. Daugmales pagasts) kursēja autobuss. Satiksmi pavasaros apgrūtināja gan Daugavas plūdos dažkārt iznestais Pūķupes tilts, gan uzrūgušais zemesceļš.
Mētrās dzīvojošais Arvīds Starķis 20. gs. 60. gados vairākkārt fotografēja nojaukšanai paredzētās mājas un nebūtībā aizejošo Daugavas krasta ainavu; šo dokumentējumu viņš uzdāvināja Ķekavas novadpētniecības muzejam, tiklīdz tas sāka veidoties. Bet sadarbība ar Kārli Kalseri vēl turpinās.