PIE ĀBELES

Daugavas stāvkrasta paaugstinājums pie robežas ar Daugmali saukts dažādi – Tērmaņkalns, Rudiņkalns, Dzintarkalns, Bābukroga kalns u. c. – atkarībā no tā, no kuras puses uz to skatījās un kuras mājas nosaukumu tam piedēvēja. Šī vieta saukta arī par Zāmeļu krastu, domājams, pēc Avotiņos dzīvojošās ģimenes uzvārda. Mūža nogalē Vilma Zāmele-Kupluma zaudēto skaistumu atcerējās emocionāli – tur gan bija dzīvošana! Daugava, tīrs gaiss…
Stāvkrastā Sakaiņos (protams, te nav runa par tiem, kas atrodas pie Sakaiņu pilskalna Daugmalē) dzīvoja Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu dalībnieks Ādolfs Ābele, bet viņa brālis Mārtiņš – netālajās Ābelēs. Arvīds Starķis nereti piestrādāja šīspuses zvejas artelī un reizēm nakšņoja krastmalā uzceltajā lašu tača novērošanas būdiņā – kad lašu būra durtiņas aizkrita, bija jādodas Daugavā saņemt lomu. 20. gs.60. gados fotografēdams šo apkaimi, viņš to tā arī dēvēja – „Pie Ābeles”.

Viņa skolasbiedrs Tālivaldis Ābele no mītnes zemes Austrālijas atsūtīja atmiņstāstu par dzīvi šajā Daugavas krastā. Ābelēs, kas atradās bijušā muižas ķieģeļcepļa vietā, zeme bijusi mālaina un tur labi augušas ābeles. Turpretī Sakaiņos bija neauglīga zilgana smilts, tādēļ augsnes ielabošanai tēvs audzēja zaļmēslojuma lupīnu, un pēc tās iesētie rudzi padevušies vareni. Audzētas arī cukurbietes, kuras rudenī Daugavas malā apmazgāja, salādēja liellaivās un sūtīja uz Jelgavas cukurfabriku. Tēva Ādolfa blakusnodrabošanās bija zveja artelī. Lašu tacis no Sakaiņu piekrastes, atstājot 8 m platu laivu ceļu, sniedzās Daugavā līdz Raušu sēklim, bet sēkļa otrā pusē straume bija brīva. Taci ielika vasaras sākumā, kad palu ūdeņi bija noskrē- juši, un izņēma vēlā rudenī, kad laši sāka nārstot. Lai taci nostiprinātu, vispirms Daugavā izvietoja t. s. āžus. Tie bija ar trim kājām, taisīti no bomjiem (baļķēniem). Āzi ar laivu ieveda Daugavā, ielaida ūdenī un apkrāva ar smagiem akmeņiem. Kad vairāki āži straumē bija nostiprināti, uz tiem novietoja dēļu laipas, pie kurām stāvus nostiprināja mietus, izveidojot sētu, kurā ik pa vairākiem metriem atstāja spraugu lašu būru novietošanai. Augšpus tačiem novietoja sarga āžus neveiksmīgi vadītu plostu uzķeršanai. Ziemā šo ierīci nojauca un tās materiālus novietoja Ā. Ābeles krastmalā. Daugavas laivinieku peļņa bija arī dolomīta kalšana un vešana uz Rīgu. Kad vasaras darbi bija galā, laivas pirms Daugavas aizsalšanas ar vinčas palīdzību uzvilka krastā un novietoja Ābeļu mājas daļā. Bērni bija iecienījuši Berkmaņu daļā augošo milzu liepu, kurai puse sakņu bija palu ūdeņu izskalota un karājās virs Daugavas.

Sakaiņos ap māju auga ceriņu krūmi, durvju priekšā mežābele, uz paša Daugavas krasta simtgadīgas gobas un vairāki kastaņkoki. Gravā tecēja dzidrs strautiņš, aiz tā – jaunāku gobu birzs, un tad Daugava. Arī aiz kūts bija grava ar strautiņu, kurš ietecēja kalmēm apaugušā dīķī. 20. gs. 30. gadu nogalē Sakaiņos tika uzcelta jauna dzīvojamā māja, kuras mūžs beidzies Rīgas HES’a ūdenskrātuvē.