Kristīgā ticība latviešu tautā ir ienākusi vispirms Ikšķilē, tad Salaspilī. Priesteris Meinhards saņēma atļauju sludināt Dieva vārdu no Polockas ķēniņa Voldemāra. 1185.gadā bija uzcelta pirmā baznīca Ikšķilē. 1186.gadā uz mazas saliņas Daugavā – Mārtiņsalas (Salaspils teritorijā) tika celta baznīca. Šajā laikā Brēmenes virsbīskaps ordinēja Meinhardu par bīskapu. 1201.gadā bīskaps Alberts dibina Rīgu un savu sēdekli no Salaspils pārcēla uz Rīgu. Daugavas vidū – Mārtiņsalā bija grūta satiksme, sevišķi ledus iešanas laikā, tāpēc vajadzēja celt baznīcu Daugavas labajā krastā uz cietzemes. Pastāv viedoklis, ka vāciskais nosaukums „Kirchholnm” dots nevis Mārtiņsalai, kur celta pirmā baznīca, bet gan vēlāk celtai baznīcai – Jura Baznīcai. Tajos laikos Vidzemē darbojas J.Knope, kas iepazīstināja ar Lutera reformācijas rakstiem.
Senākās ziņas par Salaspils evaņģēliski luterisko Svētā Jura baznīcu ir atrodamas ap 1380.gadu. Sv. Jura baznīca celta 14.gs., blakus Livonijas ordeņa pilij (Neu-Kirchholm) Daugavas labajā krastā. Reformācijas sākumi no Rīgas izgāja plašā apkārtnē, bet vispirms Salaspilī. Svētā Jura baznīca kara laikos tika vairākkārt nopostīta, jo atradās kaujas līnijā, un katrreiz ar draudzes locekļu lielo ticību Dievam un ziedojumiem baznīca tiek atjaunota. 1577. gadā un 1605. gada septembrī lielajā Salaspils kaujā. 1613. gadā tā atjaunota pēc poļu hetmaņa Hodkeviča pavēles. Viņš pateicībā Dievam par piešķirto uzvaru baznīcai personiski ziedoja līdzekļus.
“Zviedru laikos” baznīca pārbūvēta. Zviedru karalis, no savas puses gribēdams, lai zviedru kritušajiem kareivjiem paliktu baznīca kā kapu piemineklis, dāvāja Salaspils draudzei lielāku naudas summu, tas bija liels atbalsts baznīcai atjaunošanai. 17. gadsimtā tā tika divreiz nopostīta un atjaunota (1638. un 1674. gadā), 1896. gadā tā tika paplašināta un tika piebūvēts zvanu tornis pēc arhitekta Gotfrīda Krona projekta.
Baznīca cieta arī I Pasaules karā, pēc tam 15 gadu laikā (un līdz 1934. Gadam) tā atkal tika atjaunota. 1931. Gadā baznīcu atjaunoja un atkal iesvētīja. Klāt pie baznīcas bija arī saimnieciskās telpas. 1933.gadā bija 320 draudzes locekļu. Mācītājs bija kopējs ar Ikšķiles draudzi. Darbojās sešgadīgā lauku skola, draudzes bibliotēkā bija ap 552 grāmatu sējumiem. Latvijas Brīvvalstu laikā draudze pieauga.
Klīst leģenda par pazemes eju no viena Daugavas krasta uz otru pa kuru, kāds mūks reiz nesis Sv. Jura baznīcas altāra lielo akmens krustu, kurš pēc tam padomju laikos izglābies pie kāda uzticama draudzes locekļa malkas šķūnītī.
Baznīcu izpostīja II Pasaules karā un pēc tam tā netika atjaunota. Baznīcai bija sašauts jumts, izbiruši stikli, taču citādi nav skarta: izlaupīta, izdemolēta un sagrauta pēckara “uzplaukuma gados”.
Draudzes locekļi centās saglābt savu baznīcu, cik var. Padomju laikā baznīcā atradās autodarbnīca, jo Rīgas HES celtniecība ritēja pilnā sparā (pēc cilvēku liecībām). Kad tika būvēts Rīgas HES padomju vara 70.gados nolēma baznīcu uzspridzināt, pirmajā spridzināšanās esot nenovērtēti baznīcas mūri un baznīca salekusies nokritusi savā vecajā veitā un stāvējusi, kā bijis. Tikai pēc otrās spridzināšanas mūri sabrukuši.
Mūsdienās Sv. Jura baznīcas drupas – 14 gs. arhitektūras piemineklis atrodas Rīgas HES ūdenskrātuves malā. Šī baznīca no 17gs. 30.gadiem līdz 20.gs. vidum bija luterāņu draudzes dievnams un neatņemama Salaspils ainavas sastāvdaļa. Šobrīd virs altārdaļas mūra uzstādīts krusts. Altāri reiz rotāja K.Miesnieka 1930. gadā gleznotā “Dienišķā maize”, kas arī ir izglābta un šobrīd glabājas Salaspils Domē. Netālu no baznīcas atradās Livonijas ordeņa pils (14.-16.gs.) drupas un Zviedru skansts. Šobrīd gar baznīcas drupām 15 km garuma stiepjas HES dambissalaspiliešu atpūtas un pastaigu vieta.
Izmantotie informācijas avoti: I.Kalēja „Salaspils baznīca un draudze”, LELB avīze „Svētdienas Rīts”; http://www.salaspilsbaznica.lv/draudze/vesture/; ZudusīLatvija.lv; Vetas.lv;