Dole

VĒVER-BŪMAŅI

Mājas “Vēver – Būmaņi” dažādos avotos tiek minētas jau ap 1780. gadu. Tajās tāpat kā vairumā Doles salas māju dažādos laikos mitinās vairākas dzimtas kā Stūrīši, Elkšņi. Ap 1850.gadu “Vēver – Būmaņos” saimnieko Pēteris Riekstiņš, kurš bijis arī Doles muižas rijnieks. Pēteris ir bijis turīgs tā laika saimnieks, nodarbojies ar zvejniecību un lauksaimniecību. Viņam ir viens dēls Mārtiņš dz. 1846.g. – viens no tā laika skolotākajiem vīriem. Viņš jau no mazotnes speciāli nozīmēts no Doles draudzes sagatavošanai pagasta vadītāja amatam. Tādi zēni ir bijuši astoņi, kuri sūtīti mācīties draudzes skolā uz draudzes rēķina. Pēc skolas beigšanas ilgi darbojies kā pagasta vecākais un kā tiesas piesēdētājs. Precējies nav, tādēļ strādājot sabiedrisko darbu, saimniecība jāuztic svešām rokām. 1915.gadā smagi saslimst ar radikulītu un “Vēver – Būmaņus” uz līguma pamata nodod brālēnam Mārtiņam Riekstiņam. Pēc izveseļošanās dzīvojis turpat sasniedzot ievērojamu vecumu -84 gadus.  (no Ādolfa Riekstiņa atmiņām)

!!! image-52   !!! dzirnavas

Riekstiņu dzimta 170 gadus ir bijuši Klambaru saimnieki. Šajā laikā tā izvērtusies par vienu no plašākajām Doles salā. No Klambariem ir nākuši saimnieki Riekstiņi – “Pētrkaugās”, “Balšās” un arī “Bēčos”. Klambaru saimnieka Indriķa brāļi kļuvuši saimnieki Dāvis (dz.1767.g.) “Kanciņos”, savukārt Jēkabs (dz.1778.g.) “Raušos”. 19.gs.beigās visiem Riekstiņiem ir grūti izsekot. ( E.Riekstiņa piezīmes).

“Vēver-Būmaņos” Mārtiņš Riekstinš saimniekot uzsāk 1915. gadā, diemžēl 1. Pasaules kara vējus ģimene ir spiesta pārlaist Rīgā. Mārtiņš precējies ar Emīliju Bērziņu no Stundēm. Ģimenē ir 4 dēli – Kārlis, Mārtiņš, Vilis un Ādolfs. Diemžēl vecākais dēls Kārlis, kurš mācās Rīgā Odiņa Tirdzniecības skolā, ejot pāri Daugavai sabridis kājas, smagi saslimis un miris no plaušu karsoņa. Dēli – Mārtiņš un Vilis dienējuši armijā un piedalījušies kara darbībā. Mārtiņš kā brīvprātīgais Latviešu bataljonā, bet Vilis pabijis arī Krievijā un piedalījies Krievijas Pilsoņu karā.

Savukārt Ādolfs kopā ar tēvu 1917. gadā atgriežas Doles salā, kur nav nevienas ēkas, visapkārt tikai postaža – dzeloņstieples un ierakumi. Pēc visām varas maiņām un kariem 1920. gadā var sākties saimniecības atjaunošana. 1929. gadā “Vēver- Būmaņos” tiek uzceltas dzirnavas. Ādolfs iegūst meldera diplomu, vēlāk arī autovadītāja tiesības ar Nr. 39. Saimniecība uzplaukst, arī apkārtnē dolēnieši sāk dzīvot pārticigāk. Dzirnavās notiek rosīga sabiedriskā dzīve, jo vienmēr apgrozās daudz ļaužu. “Vēver–Būmaņos” ir arī smēde, kur saimnieki ved apkalt zirgus. No dolēniešu stāstītā cilvēki ir bijuši savstarpēji draudzīgi un izpalīdzīgi.

Tā, Ādolfs no Vampeniešu sādžas un Arnolds Elksnis no Raušu gala kopā draudzīgi Pūpolsvētdienas rītā devušies pērt jaunās meitas pa mājām. Savukārt Lieldienu rītā jūguši zirgu ratos, ielikuši kartupeļu kasti un braukuši savākt par pēršanu sapelnītās olas( no Mirdzas Lielmanes stāstītā). Savukārt Līgo vakarā tika apciemoti visi kaimiņi un dziedāšana un jautrība beigusies tikai nākošās dienas rītā. Un kā nu ne, pa lielam visi bija radinieki.

Vēlākos gados Ādolfs Riekstiņš esot bijis aisargos  un Doles salā bijusi sava Ugunsdzēsēju biedrība, kurai arī Ādolfs bijis priekšnieks, un tai piederējis Fords (ar koka spieķiem). Ugunsgrēku gan nav bijis un līdz ar to vajadzības dzēst, toties pēc ugunsdzēsēju saviesīgiem pasākumiem visi tika izvadāti pa mājām Fordā. Fordam tajā laikā neesot bijuši starmeši, tādēļ kādam no ballētājiem nācies sēdēt priekšā uz pārsega un spīdināt ar lukturi. Ja Fords iestidzis, tad mājās katrs devies kā nu varējis, bet Fordu otrā rītā vilkuši ārā ar zirgiem un likuši atkal goda vietā.

Ādolfs Riekstiņš, kaut arī nebija ieguvis profesionālu mūziķa izglītību, tomēr spēlējis trompeti un piedalījies visās apkārtnes zaļumballēs. Kopā ar rakstnieku Alfrēdu Dziļumu piedalījušies ne vienā vien kultūras pasākumā Baldones un Ķekavas apkārtnē. Alfrēds Dziļums to aprakstījis savās grāmatās “Pēdas rīta rasā” un “Daugavas krāces”.

!!! image-4

Kad kļuva zināms, ka no Doles būs jāiet prom, Ādolfs visās puķu dobēs stādīja kociņus, jo gan jau jaunajā dzīves vietā vajadzēs. Tas gan radīja zināmas domstarpības ar sievu un puķu dobju saimnieci, vēlāk viens no šiem kociniem – kastanis no “Vēver – Būmaņiem” pārceļoja uz Daugmali un no turienes kastaņa sēklas tagad aug arī Salaspilī pie Riekstiņu mantiniekiem. Riekstiņi nopirka pusmāju Daugmalē, netālu no Daugmales pilskalna. Mājas dārzā tika izveidots piemineklis Doles salai, kur ir uzraksts “Mīļā saule vai atceries jauko Doli”.

Kad sākās ūdenskrātuves uzpildīšana Ādolfs vai katru dienu gāja skatīties, kā zem ūdens pazūd viss, kas bijis tik pazīstams un dārgs. Dzirnavu stūris esot bijis viens no pēdējiem, kas pazudis zem ūdens.

Ādolfs Riekstiņš savus bērnus (pavisam tiebija pieci) vienmēr mudināja mācīties un neturēties pie mantas, jo pats savas dzīves laikā visu bija zaudējis trīs reizes, taču ar darbu un uzņēmību vienmēr varējis sevi un ģimeni nodrošināt. Vēlāk jau bija divpadsmit mazbērnu, kas ieprecējušies sazaroja arī Vanagu, Ķikustu, Eriksonu un Riekstiņu dzimtās ar nu jau pulku skaitu mazmazbernu.

!!! image-1 Bilde 5